Mākslas galerija "Durvis"
Brīvības laukums 21
Tukums, LV-3101
Tel.: +371 631 24312
Mob.: +371 28391437
Šī e-pasta adrese ir aizsargāta pret mēstuļošanu (spam), Jūsu pārlūkam ir jābūt aktivizētam Javascript, lai to aplūkotu

Sņežanas Tišleres un Madaras Bartkevičas izstādes galerijā „Durvis”

Ceturtdiena, 28.06.2018, 11:06

Uzmanību, atvērt jaunā logā. PDFDrukātNosūtīt draugam

Mākslas galerijā “Durvis” atvērta Sņežanas Tišleres gleznu izstāde „Ziedu elpu saklausot...” un Madaras Bartkevičas svēpētās keramikas izstāde “paSaules ritms”. Ieeja bezmaksas. 


Keramiķei un dizaina speciālistei Madarai Bartkevičai šī galerijā „Durvis” jau ir otrā izstāde. Madaru iepazinām kā harizmātisku, radošu, sava darba un ļaužu mīlošu mākslinieci, kuras darbnīcā top melnā jeb svēpētā keramika. Daudzi jo daudzi dodas pie viņas ciemos, lai šo brīnumaino tehnoloģiju varētu iepazīt.

Savai keramikas darbnīcai Madara devusi Saules cepļa nosaukumu, bet mūrēto krāsni, kurā norūdās melni svēpētie trauki, godbijīgi dēvē par Cepļa kungu. Madara ir keramiķe, kura strādā ar sentēvu metodēm, ievērojot dabas ciklus: „Es ievēroju Saules kalendāru, jo mēs taču pēc tā dzīvojam. Cepli kurinu saulgriežos, tas ir ļoti svarīgi, jo viscaur esam saistīti - gan ar dieviņu, gan Dabas māmiņu, gan ar zemi, gaisu, uguni, ūdeni. Piedalās visas dabas stihijas. Iznāc ārā pusnaktī, noskaiti tautas dziesmu, un spalva gaisā, kas par maģiju! Kaut kas vienreizējs! Nav tā, ka virs mums ir tikai viena vai trīs zvaigznes. Mēs neesam vieni, esam saistīti ar dabas ritmiem. Kad saulgriežos tiek kurināts ceplis, nāk ārā īsti brīnumi! Trauki laistās zelta, sudraba un vara krāsās. Viss ir tik maģiski… Esmu pateicīga dieviņam un dabas stihijām!”

Madara ir laimīga, jo nav ne no viena atkarīga. Viņai ir vislabākais priekšnieks - viņa pati, bet pašai par visu arī jāatbild, palīgi netiek ņemti. Keramikas tapšanas process ir aptuveni divi mēneši, un vislielākais darbs ir jāveic tieši Cepļa kungam.

„Mazāk sarežģīti traukus ir radīt, nekā sakrāmēt tos krāsnī. Uz smalkām tērauda stieplītēm tie krustu šķērsu cepļa vēderā jāsavieto tā, lai nenobloķētu deviņus uguns ceļus cepļa grīdā. Turklāt jebkurš metāls pie 1000 līdz 1200 grādiem, uzsākdams savu uguns deju, izlokās, un trauku krāvums var vienkārši sakrist un sabirst lēveros.

Sešas stundas Cepļa kungs tiek iesildīts, kurinot malku līdzās tā mutei. Iesilis, tas kā atvarā, sāk raut iekšā liesmas, tādējādi pats pasakot, kad ir gatavs uzņemt lielo temperatūru. Tāds ir ceplis, un tāds ir Latvijas māls – tiem patīk uzsilt lēni un prātīgi. Tā milimetru pa milimetram malka tiek bīdīta cepļa mutē, lai jau pēc 800 grādiem virs cepļa parādītos metru augsta liesma – šī burvīgā stihija rāma meža ielokā.

Ceplis tiek kurināts vidēji 17 stundas, un temperatūrai jāseko līdzi, acis neatraujot. Vienīgais veids, pēc kā vadīties, ir liesmas krāsa – sākotnēji dzeltena, taču sasniedzot 1000 grādus – zilganvioleta.

Pēc šīs trauku cepšanas sākās svēpēšanas maģiskais process, kurā ceplim tiek aizmūrēta mute, uzlikts smags metāla vāks, un šādi izdedzināts viss skābeklis tā vēderā. Šajā brīdī māls nomelnē.

Cepli atverot, no liesmām iznirst melnie māla dārgumi. Tad katrs trauks tiek apmīļots ar bišu vasku - lai to kopt vieglāk, lai tas izturīgāks.

Arī pati tehnika, kādā trauki tiek veidoti, ir īpaša. Tajā tiek iztikts bez virpojamās mašīnas – katrs trauks, lipinot māla strēmeli pa strēmelei, tiek gluži kā noadīts. No salipinātā apjoma forma tiek izkalta vien ar koka un sudraba karoti. Ar koka -izdauzot formu, ar sudraba – aizverot poras un nogludinot to gludu kā stiklu. Turklāt vienmēr tiek domāts, lai katra radītā lieta būtu gan skaista, gan funkcionāla. Ja abi šie aspekti nedarbojas – keramikas dizainere neredz pamatojumu, kāpēc to radīt vispār. Turklāt melnajai toņkārtai pašai par sevi dizainā vienmēr ir bijusi sava īpaša vieta – universāla, mistiska, maģiska.”

„Ja reiz esi sācis strādāt ar mālu, vairs nevari iztikt bez zemes enerģijas, ko gūsti saskarē ar šo materiālu. Es esmu piedzimusi, lai būtu māksliniece, radoši izpaustos”, stāsta Madara

Mākslinieces darbi rotā mājas un dzīvokļus ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā, Lietuvā, Krievijā, Kanādā, Amerikā un citviet.


Sņežana Ilze Tišlere ir dzimusi un augusi Tukumā, kas bagāta ar gleznieciskiem nostūriem un ieliņām, kur senais bruģis, koka arhitektūra un apkārtnes izteiktais reljefs iedvesmojis darbam ne vienu vien mākslinieku.

Mākslinieces divi vārdi - Sņežana un Ilze – ir kā divas pasaules, kas saplūdušas vienā, radot nospriegotu un vienmēr modru personību. Savdabīgā spriedze, ko veido atšķirīgā abu vārdu izjūta, neļauj atslābt un notur līdz-svarā. Tukumā viņa ir zināma kā Sņežana - Tukuma, Engures un Jaunpils novadu skolu vizuālās mākslas metodiskās apvienības vadītāja un skolotāja – stingra un prasīga, precīza un kārtību mīloša. Savukārt Ilzē mājo romantiska būtne un gleznotāja. Rīgas kolēģiem no studiju laikiem viņa pazīstama tieši kā Ilze. Dubultais vārds ne vien radījis pārpratumus un kuriozas situācijas, bet arī iespaidojis mākslinieces personību.

Sņežanai patīk gleznot ziedus - lielākos un mazākos pušķos, dažādās toņkārtās un noskaņās. Lai gan, mācoties Latvijas Mākslas akadēmijā, viņai neesot paticis gleznot augus, pamazām, tie kļuva par iemīļotāko gleznu tēmu. Plaukstošu augu gleznošana kļuva par spēli – spēli ar krāsu gammām, noskaņām un emocijām. Gadu gaitā puķu forma, uzbūve, silueti ir tik daudz izjusti un izstudēti, ka darba sacerēšanai nepieciešama vien iedvesma, kāds vizuāls vai emocionāls impulss. Lai arī ziedi un to kompozīcijas ir gleznu centrālais motīvs, izteiksmīgs ir arī to fons, kas variējies no piesātināti tumša un blīva uz gaišāku un pavisam gaišu, saplūstot ar augu lapām stiebriem un zālēm. Tomēr gan gaišajos, gan tumšajos risinājumos saglabāts nemainīgs dažādas intensitātes vibrējošs triepiens, kas klusās dabas drīzāk pārvērš par dinamisku ziedošu telpu. Faktūrām bagātie foni, izplūdušās priekšmetu kontūras un enerģiskā triepiena maniere tuvina mākslinieces rokrakstu franču fovista Morisa de Vlaminka pieejai ziedu tēlojumos.

Sirdij tuvs māksliniecei ir gleznotāj Ansis Artums. Savulaik Sņežana varēja vērot mākslinieku gleznojam pilsētas ziedošos dārzus, šaurās ieliņas un Slocenes līkumus. Otas triepiena dinamika un temperaments, kas raksturīgs Artuma 80. gadu ziedu kompozīcijām, laiku pa laikam parādās arī Sņežanas gleznojumos. Jaunībā mākslinieci ļoti saistīja arī Pablo Pikaso grafiskie darbi.

Īstais gleznošanas laiks Sņežanai ir vasara, kad mākslas darbi lielākoties tiek iesākti, bet ziemā - pamazām pabeigti. Tāpat kā skolas gadam ir cikls, arī mākslinieces rokraksts glezniecība gadu gaitā mainās. Gleznotājas iemīļotāko florālo motīvu klāstā minami īrisi, magones, lupīnas, saulespuķes, ķeizarkroņi un lilijas. Epizodiski pievērsusies arī ainavu un figurālo kompozīciju gleznošanai. Paralēli strādājusi arī grafikā un veikusi monumentālos sienu apgleznojumus Tukuma Kultūras nama un skolu iekštelpās, kas vairs nav saglabājušies.

No 1999. gada piedalās Tukuma mākslinieku grupas un Mākslas dienu izstādēs. Mākslas darbi atrodas privātkolekcijās Latvijā, Vācijā un Zviedrijā. Tukuma Tēlotājas mākslas studijā darbojas no 2011. gada. Tā māksliniecei ir vieta, kur gleznot, diskutēt un būt kopā ar domubiedriem.

„Es gleznoju sev un savam priekam. Es mīlu vēju, kas gaudo koku zaros dziļajos rudeņos. Ziemu, ar sarmas elpu naksnīgās debesīs. Pavasari, kas plaukst pumpuros pilnos. Un pilsētas veco bruģi zem basajām pēdām, un pienenes košas sirdī… Tas ir mans laiks, un tā esmu es. Gleznoju tad, kad man gribas to darīt un to, ko gribas gleznot. Ja šīs gleznas uzrunā arī jūs, skatītājus, iespējams mēs esam uz viena viļņa, uz vienas takas, ziedu elpu saklausot…”, pārdomās par savu glezniecību dalās māksliniece.